Trenažieri un to rašanās vēsture

Trenažieri un to rašanās vēsture

Aktīvās fiziskās pilnveidošanas palīgierīču attīstības vēsture iestiepjas tālā pagātnē. Fiziskā attīstība visos gadsimtos tika uzskatīta par dzīves prioritāti. Senatnē kā trenēšanās palīgierīces galvenokārt tika izmantoti dabiskas izcelsmes līdzekļi: akmeņi – spēka vingrinājumiem; pauguri vai mežs – aerobikas treniņiem; cilvēki pārnēsāja smagus dzīvniekus, ierīkoja visdažādākās vienkāršas ietaises. Spēka, veiklības, ātruma attīstīšana bija nepieciešama, lai izdzīvotu.

19.gadsimtā līdz ar zinātniski tehniskā progresa pilnveidi arī fiziskā pilnveidošana sāk iegūt tehnoloģiskus apveidus. Visās cilvēka darbības sfērās parādās tehniski sarežģītas iekārtas, kas palīdz viņam ikdienas dzīvē. Šis process skāra arī sporta pasauli.

Un tā, 19.gadsimtā parādās pirmie trenažieri. Protams, tie stāv tālu no ierīcēm, kādas mēs esam pieraduši redzēt fitnesa klubos un trenažieru zālēs, bet kopīgā ideja ir dzimusi tieši tajos laikos. Pastāv daudzi viedokļi par to, kurš bija pirmo mehānisko sporta palīgierīču pamatlicējs. Aptuveni vienā laika periodā tika radīti vairāki līdzīgi aparāti. Aplūkosim dažus no tiem.

trenažieru vēsture

trenažieru vēsture

 

Frīdrihs Ludvigs Jans – sporta vingrošana

Pēc vairākiem gadsimtiem, 16.gadsimtā populāra kļuva diska mešana, kā arī kalnos kāpšana ar alpīnisma virvju palīdzību. Pirmo aprīkojumu, kas bija paredzēts fizisko vingrinājumu veikšanai, izgudroja Frīdrihs Ludvigs Jans (1778.-1852.), vācu pedagogs, ko dēvē par vingrošanas tēvu. Par savas dzīves uzdevumu Frīdrihs Jans padarīja tautas gara celšanu ar fiziskās sagatavotības palīdzību. Par vislabāko veidu tā sasniegšanai viņš uzskatīja vingrošanu, tāpēc atvēra ļoti daudzas arēnas sporta nodarbībām un radīja īpašus trenažierus – balansierus uz sijām un koka zirgus.

 

Vilhelms Zanders – pirmā trenažieru zāle

Tomēr īstu izrāvienu atveseļošanās jomā ar trenažieru palīdzību izdarīja zviedru ārsts Gustavs Vilhelms Zanders (1835.-1920.). Būdams ļoti piemīlīgs zēns, viņš jau bērnībā nolēma, ka savu dzīvi veltīs veselīga un skaista ķermeņa veidošanai. Ar viņa vārdu saistīta jauno trenažieru parādīšanās. 1850.-jos gados viņš sāka apdomāt iespējas radīt nopietnu aprīkojumu ķermeņa muskuļu trenēšanai visos virzienos. Un viņam tas izdevās! 1864.gadā Zanders Stokholmā nodibināja institūtu, kur uzstādīja 27 mašīnas, kuras pats bija izstrādājis. Šo institūtu var uzskatīt par pirmo trenažieru zāli. Zāle bija aprīkota ar trenažieriem – tas bija mehānisks zirgs aerobikas treniņiem. Tas bija pieslēgts pie dzinēja, kurš noteica ritmu un piespieda iet viensolī ar mehānisko trenažieri.

LF-BANEER_2

Bija arī pietupienu un izklupienu veikšanas trenažieri. Zviedru ārsts guva tik vētrainus panākumus, ka drīzumā viņš bija spiests paplašināties un atvērt otro zāli jau Londonā, pēc tam vēl vienu Ņujorkā. Treniņu pozitīvais efekts bija acīmredzams – tā bija gan atbrīvošanās no skoliozes, gan sirds sasprindzinājuma noņemšana, bet īpaši vingrinājumi palīdzēja vieglāk pārciest grūtniecību. Pēc regulāriem treniņiem cilvēki ievēroja, ka pārgājušas slimības, kas viņus mocījušas daudzus gadus. Zanders ir daudz paveicis invalīdu fiziskās rehabilitācijas jomā. Viņa trenažieru palīgierīces bija uzbūvētas, ievērojot visus fizioloģiskos un anatomiskos likumus, tāpēc to kvalitāte un drošība uznesa izgudrotāju slavas augstumos. 1911.gadā Zanderam jau bija 202 institūti visā Eiropā, kas bija aprīkoti ar figūras korekcijas un veselības atjaunošanas ierīcēm. Vēlāk šīs ierīces tika ņemtas par pamatu, radot daudzus mūslaiku trenažierus. Tā doktors Zanders kļuva pasaulslavens, pateicoties savai novatoriskajai, revolucionārajai pieejai fiziskās terapijas jomā.

1864.gadā viņš izveidoja pirmo trenažieru zāli. Tā sastāvēja no 27 trenažieriem dažādu muskuļu grupu trenēšanai. Kustīgie trenažieri tika darbināti ar iekšējās sadedzes dzinēja palīdzību. Trenažieri bija paredzēti: aerobikas treniņiem, spēka treniņiem, pietupienu trenažieri. Tai laikā trenažieru zāle izraisīja vispārēju interesi. Parādījās daudzi, kas vēlējās regulāri trenēties. Drīzumā Zanders izveidoja vēl vienu zāli. 1911.gadā viņa sporta “impērija” aptvēra vairāk kā 200 iestādes, kurās sniedza veselības uzlabošanas un fiziskās pilnveidošanas pakalpojumus.

 

Heinrihs Klingerts un Frensiss Loundess – velotrenažieris

Viņš 19.gadsimtā radīja ierīci, kas pēc savām īpašībām bija līdzīga velotrenažierim. Trenažierim bija šāda konstrukcija: savdabīgs krēsls, pie kura piestiprināts dēlis ar rokturi, lejā bija piestiprināti pedāļi. Vēlāk šo ierīci pilnveidoja un tai pievienoja pašpalaišanas sistēmu. Cita informācija liecina, ka velotrenažiera izgudrotāja tituls piešķirams arī Frensisam Loundesam, kurš 18.gs beigās radīja līdzīgu ierīci, uz kuras varēja vienlaicīgi kustināt kājas un rokas.

 

Roberts Brūss un Veins Kvintons – skrejceliņš

Pirmais skrejceliņš parādījās 1952.gadā, pateicoties doktoram Robertam Brūsam un Veinam Kvintonam Vašingtonas universitātē. Iesākumā tas bija paredzēts sirds slimību diagnostikai. Tomēr vēlāk, veicot neskaitāmus pētījumus, zinātnieki saprata, ka vingrinājumi uz celiņa labi ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu kopumā. Ar to iesākās trenažieru komerciālā izplatība. Bet vēlāk, 70.-jos gados kardiotrenažieru rindu papildināja arī stacionārais velotrenažieris tādā veidolā, kādā mēs to esam pieraduši redzēt šodien.

 

Prekors – eliptiskais trenažieris

Šo izgudrojumu Prekors izgatavoja savai meitai. Viņa bija savainojusi pēdu, un viņai bija nepieciešama atveseļošanās. Šī tipa trenažieris samazināja noslodzi uz locītavām, kas veicināja aktīvu atveseļošanos.

 

Lennija Potsa – steperis jeb kāpņu trenažieris

1983.gadā viņa radīja mūsdienu stepera prototipu. Tas imitēja staigāšanu pa pakāpieniem.

 

Pieaugot vajadzībām, šajā sfērā tiek radīti aizvien jauni un jauni trenažieri un palīgierīces. Dažas ir līdz absurdam bezjēdzīgas, dažas kļuvušas par visefektīvākajām pastāvošo trenažieru vidū.

Trenažieru un ierīču progress labi novērojams sporta sacensību rezultātos. Kopš tiem laikiem būtiski uzlabojušies peldētāju un vieglatlētu rekordi. Tas var būt tehniskā progresa un treniņu pilnveidošanas rezultāts. Mūsdienās profesionālajā sportā pastāv dažnedažādi speciālie trenažieri. Piemēram, hokejistu sagatavošanā izmanto trenažieri, kurš atgādina skrejceliņu, tikai sportists skrien ar slidām pa slidenu virsmu.

Jebkurā gadījumā pēdējo simts gadu laikā trenažieru attīstība ir mainījusi daudzas darbības sfēras un pieejas sporta zinātnei. Var uzskatāmi ilustrēt šo procesu:

Tais laikos svara palielināšanai izmantoja savu svaru. Konstrukcija bija no koka, tāpēc trenažieris bija svara ziņā ierobežots, kas pilnībā nav savietojams ar mūsdienu trenažiera iespējām.

Ilustrēsim vēl dažus to laiku trenažierus.

fitnes_sto_let_nazad_8_foto_6

fitnes_sto_let_nazad_8_foto_5

fitnes_sto_let_nazad_8_foto_4

fitnes_sto_let_nazad_8_foto_3

fitnes_sto_let_nazad_8_foto_2

fitnes_sto_let_nazad_8_foto_1

 

Tāda ir mūsdienās vispopulārāko trenažieru vēsture. Tomēr līdzās medicīnā atzītiem vērtīgiem trenažieriem, bijuši arī pilnīgi absurdi izgudrojumi. Tiem it kā bijis jāuztur ķermenis lieliskā formā bez jebkādas piepūles no cilvēka puses. Piemēram, battle -creek jeb vibrējošais “pietupinātājs”. Tam, pēc izgudrotāja Džona Hārvija Kelloga vārdiem, ir jāstimulē zarnu trakta peristaltika, jāārstē galvas un muguras sāpes, kā arī jāpalielina skābekļa pieplūde ķermenim. Vēl viens oriģināls, bet efektīvs izgudrojums bija apgriežams šūpuļtīkls molby, kas tika izgudrots 1922.gadā. Tas bija paredzēts, lai izvingrinātu mugurkaulu un attiecīgi uzturētu stingru ķermeni.

Tajā pašā gadā doktors Lotons izgudroja “tauku reduktoru”, kuram, ja var ticēt reklāmas tekstam, dažu dienu laikā bija jāsamazina ķermeņa masa. Lietojot tauku reduktoru tikai dažas minūtes dienā, it kā iespējams samazināt jebkuru ķermeņa daļu.

Kā redzat, cilvēki vienmēr ir centušies padarīt savu ķermeni slaidu, atrodot visdažādākos paņēmienus, kaut arī ne vienmēr veiksmīgus. Tomēr mums ir jābūt pateicīgiem šiem izmēģinājumiem par to, ka šodien mums ir iespēja trenēties uz vislabākajiem, mediķu sabiedrībā atzītiem trenažieriem.

Šodien tamlīdzīga veida trenažierus var sastapt arī nedaudz citā izskatā. Jā, un ne visi reiz izgudrotie trenažieri ir nonākuši līdz mūsdienām. Ir mainījies to ārējais izskats, konstrukcija un, galu galā, parādījušās trenažieru zāles un fitnesa klubi, kādus mēs esam pieraduši redzēt.

Pagaidām ir sarežģīti iedomāties, kur tuvākajā nākotnē aizies sporta zinātne, un ar kādu palīgierīču palīdzību mums būs jātrenējas pēc gadiem desmit. Vienu gan var pateikt precīzi: treniņu iespējas ir vairāk nekā vajag, un nākotnē to nekļūs mazāk, lai tikai būtu vēlēšanās!